Pirmkārt, Jānim Joņevam piemīt ļoti talantīgs, oriģināls literārais rokraksts. Vārdi rakstniekam plūst tik viegli un mazliet neordināri, ka, iespējams, to varētu apskaust pat pieredzējuši lielmeistari... Nu, piemēram, kā skaisti un nevainīgi pateikt to, ka esi iedevis kādam pa degunu? "Es sviedu rokas pa gaisu. Viena ķēra Pūpola degunu". Šādā, asprātīgā stilā grāmata plūst no sākuma līdz beigām.
Saturiski "Jelgava '94" ir vairāki slāņi, tāpēc to droši var lasīt cilvēki visplašākajā vecuma amplitūdā - sākot no tīņiem, beidzot ar pusmūža un varbūt pat vecākas gada gājuma paaudzes cilvēkiem (ņemot vērā, ka viņu bērnība bija hipiju laikos). "Jelgavu '94" var lasīt gan kā stāstu par dumpīgo pusaudžu dzīvi un visām ar to saistītajām "bakhanālijām" - rokmūziku, iedzeršanu, kautiņiem, mūžīgajām sadursmēm starp skūtajiem "urlām" un "matainajiem" metālistiem. No šī skatpunkta romānu savdabīgu padara paša autora stāsts, kurš ir gluži netipisks - briļļains, inteliģents puisītis, pateicoties savai interesei un izpratnei par mūziku, no "jefiņa" negaidīti kļūst par teju vai "šefiņu" (citiem vārdiem, iegūst daudz draugu un paziņu un top par autoritāti savu vienaudžu vidū).
Grāmatu, protams, var lasīt arī kā laikmeta liecību, romānā krāšņi atainotas deviņdesmito gadu Latvijai raksturīgās iezīmes, kad kapitālisms vēl nebija glancēts, bet mežonīgs. Visbeidzot, "Jelgava '94" var lasīt kā apceri par cilvēka vietu sabiedrībā, identitātes meklējumiem, eksistenciālo vēlmi piederēt kādai sociālai kopienai, protestu pret sistēmu, kura slāpē individualitāti, un galu galā - par brīvības alkām, kuras, apzinātas vai neapzinātas, droši vien mīt ikvienā, kuram nākas izdzīvošanas vārdā ik dienu darīt darbu, kas nav sirdij pārāk tuvs. Tieši šis slānis ir tas, kurš visbiežāk liek lasīšanas laikā iepauzēt un pārdomāt lasāmo. Vai vēlme nepakļauties vispārpieņemtajai sociālajai kārtībai, būt atšķirīgam un brīvam, ir tikai iedomība, augstprātīgs jaunības untums? Vai arī tās ir patiesas cilvēka dvēseles vēlmes, nojaušot, ka ar sabiedrības radīto iekārtu tomēr viss nav kārtībā?
"Jelgava '94" noskaņas ziņā mazliet atgādina Ulda Rudaka "Rokupāciju", lai gan Joņeva darbs tver laukumu mazliet atšķirīgā, vairāk filozofiskā vektorā. Interesanti, ka autoram tas izdodas, it kā pat nemēģinot - viņš gluži vienkārši apraksta savu pieredzi, lielākoties bez īpašas moralizēšanas, bez atziņu uzspiešanas. Joņevs pārsvarā ļauj lasītājam nonākt līdz secinājumiem pašam, un šī nepretenciozitāte, iespējams, ir viena no viņa darba galvenajām veiksmes atslēgām.
Izdošanas gads: 2013
Apgāds: Mansards
Žanrs: Sadzīves romāns, autobiogrāfija
VĒRTĒJUMS:
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru