Jurģa Liepnieka otrais romāns "Mans nabaga pirāts" jau nedēļām ilgi atrodas Latvijā pirktāko grāmatu topu augšgalos un saņem gandrīz tikai slavējošas īsformāta atsauksmes (Tviterī, Goodreads). Tajā pašā laikā ne internetā, ne periodikas izdevumos (cik var spriest pēc "Google" un "News.lv" meklējumu rezultātiem) joprojām, šķiet, nav publicēta neviena izvērstāka formāta recenzija. Manuprāt, 140 zīmju laikmetā šī grāmata tomēr ir pelnījusi garāku atsauksmi. Uzreiz gan jābrīdina - Spoiler alert! - šo recenziju lasīt tikai tiem, kas pašu grāmatu jau izlasījuši.
"Mans nabaga pirāts" šķiet nopietns solis uz priekšu Jurģa Liepnieka daiļradē, salīdzinot ar 2014. gadā iznākušo kopdarbu ar Nilu Saksu "Nāve - tās nav beigas" (kaut gan arī debijas romāns nebūt nebija slikts). Tā pamatžanrs aizvien ir detektīvs/kriminālromāns, taču ar krietnu pievienoto vērtību niansēta psiholoģiskuma virzienā, kas to padara par intelektuālu izklaidi tieši vajadzīgajās proporcijās - ne par samežģītu, ne par seklu.
Viens no galvenajiem romāna trumpjiem ir tēlu sistēma - tā ir ārkārtīgi labi nostrādāta. Galveno varoņu psiholoģiskie portreti ir tik meistarīgi uzgleznoti, ka tie pat kļūst par ko vairāk kā tikai "detalizēti raksturotām personībām". Lai cik detalizēti nebūtu aprakstīti varoņi, vairumā daiļliteratūras darbos tie tomēr nespēj nekļūt mazliet shematiski, iepriekš paredzami. Taču romānā "Mans nabaga pirāts" tie pārsvarā ir dzīvi, elpojoši, mainīgi, pretrunīgi... Liela daļa romāna satura tiek veltīta varoņu pārdomām, pareizo rīcību meklējumiem, saskaroties ar sarežģītām dzīves dilemmām, izejot katram no savas vērtību sistēmas, un tomēr ne vienmēr spējot rīkoties saskaņā ar to. Pats labākais ir tas, ka brīdī, kad šķiet - par vienu vai otru no grāmatā darbojošajām personām jau ir skaidrs noteikts priekšstats, šis varonis izdara/pasaka/nodomā ko tādu, kas šo priekšstatu atkal sarežģī, paplašina, maina, tādējādi neļaujot šim tēlam kļūt statiskam, sastingušam un garlaicīgam.
Romāna centrālais, suģestējošākais tēls ir Marats. Jau grāmatas anotācijā pieteiktā intriga - no "normāla" cilvēka skatu punkta absolūti neloģiskā vēlēšanās nogalināt sievu, nevis no viņas šķirties - spilgti piesaka šo ārkārtīgi pašpārliecināto, egocentrisko, cinisko bagātnieku, kurš pieradis vienmēr panākt, ko vēlas. Šķiet, Liepniekam izdevies radīt augstākās sabiedrības pārstāvja analogu padibeņu ļaundara Tuša tēlam no Gunta Bereļa "Vārdiem nebija vietas". Maratu un Tušu šķir gaismas gadi intelekta, personības daudzpusības un izkoptības, sociālā statusa un daudzās citās ziņās, taču viņus vieno noteikti, destruktīvi psiholoģiskie motīvi. Atšķirībā no Tuša, kurš vienkārši rīkojas (un nogalina) paša neizprastu impulsu vadīts, Marats šos impulsus ir intelektualizējis un racionalizējis, radis tiem pamatojumu izsmalcinātā, nihilistiskā dzīves ideoloģijā - viņa gadījumā vārdiem pavisam noteikti tiek atrasta vieta. Ja nu Marata tēlam var pie kā "piesieties" - būtu bijis pavisam lieliski, ja romānā būtu vairāk atklāti apstākļi, kādos šāda personība izveidojusies. Tagad zināms tikai tas, ka Marata attiecības ar māti jau pieaugušā vecumā kļuvušas stipri problemātiskas, ko raksturo mātes mūžīgie pārmetumi un Marata vēlme tomēr atgūt viņas mīlestību.
Ļoti labi un ticami izstrādāts ir arī Marata sievas Tvinkas tēls. Savā ziņā it kā Marata pretstats - viņa narcistiskajai personības struktūrai tik piemērotā labsirdīgā, pakļāvīgā apbrīnotāja, ārēji un iekšēji skaistā sieviete, kura romāna beigu daļā, sajutusi varas garšu, tomēr arī sāk mainīties, "maratizēties". Tvinkas tēls visas grāmatas garumā tiek arī regulāri (lai gan visai virspusēji) "lobīts" kārtu pa kārtai kā sīpols viņas sesijās pie psihoterapeites Annas. Te gan jāsaka - nezinu, vai tas tā domāts, bet, šķiet, ka ar šo romāna aspektu varētu būt ironiski parādīts arī kādas daļas psihoterapeitu darbs. Tvinka faktiski maksā Annai par tādām kā draudzeņu sarunām (īstu draudzeņu viņai nav, jo visu dzīvi veltījusi mūža mīlestībai Maratam). Anna uzklausa Tvinkas pārdomas un sāpes, uzdodot pa kādam precizējošam jautājumam vai ļoti retos brīžos, kad vairs nav, kur atkāpties, izmetot kādu sieviešu žurnālu psiholoģijas rakstos sagrābstītu gudrību vai pamācību. Nez, vai tā varētu kvalificēties pat kā psihologa palīdzība, par psihoterapiju nemaz nerunājot.
No literārās formas viedokļa ļoti simpātiski ir romānā ievītie tagadnes klātbūtnes mirkļi, kas krietni paspilgtina naratīva realitātes izjūtu. Marats spēlējas ar šokolādes konfekšu papīrīšiem, sarunājoties ar Keiko viņa birojā, Marats griež šķēlītēs avokado un vārītu olu, brokastojot kopā ar Tvinku, Anabella zīmē, Maratam iecirknī tiekoties ar Drako, un daudzas citas epizodes. Tāpat atzinības vērti ir ļoti pārliecinošie vīnu šķirņu, automašīnu marku, aizturēšanas procedūru un izolatora apstākļu, Austrijas sanatorijas iekšējās kārtības noteikumu un daudzu un dažādu citu tehnisko detaļu apraksti. Jūtams, ka ieguldīts pamatīgs darbs šo detaļu izpētē - droši vien autors pavadījis garas stundas "Google", varbūt arī grāmatās un sarunās ar jomu zinātājiem.
Pats romāna sižets ir aizraujošs, ievelkošs. Sākums ir mazliet lēnīgāks, taču līdz ar Tvinkas slepkavības mēģinājumu stāsts uzņem apgriezienus un dinamika ir noturīga līdz pat beigām. Un ne vienmēr tie ir tieši notikumi, kas liek turpināt lasīt. Arī varoņu pārdomas, filozofiskās atziņas - kā zināms, filozofija ir autora stihija un tas šeit jūtams teju ik lappusē. Tieši notikumu ziņā romāna beigu daļa pat šķiet jau nedaudz pārspīlēta - savērptais "karuselis" mazliet zaudē ticamības momentu un sāk atgādināt kādus latīņamerikāņu seriālus (interesanti, ka arī romānā "Nāve - tās nav beigas" vājākās un mazticamākās bija tieši beigas; acīmredzot, tuvojoties rakstīšanas finišam, autoram mazliet zūd pacietība vai arī ir nepārvarama vēlme sekot "pareizajai" spriedzes romāna uzbūves struktūrai, kur beigās taču visam jāsāk notikt aizvien paātrinātākā tempā un ar arvien "pārsteidzošākiem" pavērsieniem).
Jāņem vērā, ka "Mans nabaga pirāts" nebeidzas ar punktu, bet gan daudzpunktu. Galvenās sižeta līnijas paliek atvērtas, neatrisinātas, acīmredzot ir iecerēts rakstīt turpinājumu. Atliek novēlēt, lai Liepniekam tas izdodas!
VĒRTĒJUMS: 8,7 no 10
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru