Vienīgais, kur varētu vilkt paralēles ar "Millennium" - arī Simukas varone ir psiholoģiski traumēta meitene, kas pārdzīvotā rezultātā attīstījusi ievērojamas izdzīvošanas spējas. Lumiki gan nav ar tik izciliem, gluži vai specdienestu aģentes apgriezieniem apveltīta kā Lisbeta Salandere, tomēr arī viņa šo to prot - analizēt, secināt un arī intuitīvi nojaust, atpazīt cilvēkus pēc smaržām, ātri skriet, paslēpties un kļūt nemanāmai, mazliet kauties... Lumiki arī nedarbojas gluži tādā mērogā kā Salandere - tā vietā, lai nozagtu oligarha miljardus un atmaskotu sazvērestību valsts drošības dienestos, Lumiki pietiek ar provinciāla mēroga savdabīgas narkotirgoņu "brandžas" atmaskošanu, reliģiskas sektas izgaismošanu un izglābšanos no vājprātīga maniaka. Tātad - it kā "piezemētāka" Salandere. Vai tāpēc arī "reālistiskāka"?
Te nu laiks paralēlēm ar Lārsona epopeju likt punktu, jo tādu gluži vienkārši vairs nav. Pirmkārt, Simukas rakstīšanas stils un vīzijas radīšanas paņēmieni ir pavisam citādi. Ja Lārsons ir viens no tiem rakstniekiem, kura vārdi spēj uzburt neizskaidrojami pārliecinošu realitātes izjūtu, kad pat neticami un acīmredzami iztēles radīti notikumi un tēli tiek aprakstīti tā, it kā būtu ņemti no pašas dzīves (Latvijā šāds meistars ir, piemēram, Arnis Terzens), tad Simuka ir absolūts pretstats - viņai pat pašas triviālākās un reālistiskākās lietas izdodas uzrakstīt tā, ka šķiet, ka tās ir nosapņotas. Kādam, varbūt vairāk daiļā dzimuma lasītājām, tas, iespējams, patiks. Ticamības momenta Simukas trīsdaļīgajā romānā nav, drīzāk cauri vijas padīvains sirreālisms. Ne velti jau no otrās grāmatas vidus man šķita, ka patiesībā stāsts varētu būt par šizofrēniju un triloģijas beigās atklāsies, ka daži no Lumiki dzīvē būtiskākajiem tēliem un arī piedzīvotajiem notikumiem izrādīsies viņas pašas halucinācijas, ko varētu būt radījusi skolā piedzīvotās vardarbības rezultātā traumētā psihe... Beigās, lai gan pati rakstniece pat vienā mirklī paspēlējās ar šo ideju, tā tas tomēr nebija.
Vismazāk veiksmīga šķita triloģijas pirmā daļa "Sārta kā asinis", kurā arī darbojās viens no vissirreālākajiem un neticamākajiem triloģijas tēliem - visu bijātais "narkobarons" ar iesauku Leduslācis izrādījās... divas skaistas sievietes-dvīnes! (ja vēlaties uzzināt, iezīmējiet tukšo laukumu). Personīgi man šāda "lasītāja pārsteigšana" lika skeptiski pavīpsnāt, bet, kā jau teicu, gaumes jautājums. Triloģijas otrā daļa "Balta kā sniegs" jau šķita baudāmāka, gan tāpēc, ka vairāk līdzinājās klasiskam "trillerim", gan tāpēc, ka sāka attīstīt intrigu par Lumiki pagātnes noslēpumiem. No šī viedokļa par vislabāko gandrīz varētu uzskatīt trešo, noslēdzošo daļu "Melna kā ogle", kur šie pagātnes noslēpumi arī tiek kopumā veiksmīgi atšķetināti, atzīstamu līmeni sasniedz arī galvenās varones iekšējās pasaules psihoanalīze. Un tomēr - sirreālā un vienkārši mazticamā trešajā daļā atkal bija manai gaumei par daudz, turklāt papildus lasītājam jārēķinās arī ar to, ka emocionāli tā (un arī triloģija kopumā) ir diezgan smaga un padrūma, turklāt caur šiem pārdzīvojumiem Lumiki tā arī īsti neatrod ceļu prom no saviem dēmoniem, izeju.
Sallas Simukas triloģija lasās ļoti raiti, sižets ir būvēts dinamiski un grāmatas viegli "velk līdzi", lai gan pārāk liels "kaifs" no šīs sērfošanas Lumiki piedzīvojumu pasaulē tomēr nerodas. Taču - katram noteikti savs, tāpēc jebkurā gadījumā vajag pamēģināt Simukas darbu pabaudīt pašiem uz savas grāmatlasītāja ādas.
Izdots: 2014, Zvaigzne ABC
Žanrs: Spriedzes romāns, psiholoģiska drāma
VĒRTĒJUMS:
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru