Gada Balvu «Pārcēlājs» nesaņēma, jo Imants Kalniņš nemēdz rakstīt sliktas simfonijas, bet tieši tāda viņam būtu jāsaraksta, lai balvu nesaņemtu. Protams, ka svarīgākais nav industrijas izdomātas balvas vai ārišķīgas atzinības, vienīgais, kas neliek mieru – tepat Latvijā ir tapis pasaules mērogā unikāls un izcils muzikāls darbs, bet pat mūzikas pazinēju vidū var novērot nezināšanu un apmulsumu, pieminot «Pontifex». Atliek secināt, ka tas nav nonācis pat līdz savai pirmajai mērķauditorijai, par plašāku publiku nemaz nerunājot. Menedžmenta vaina? Var jau būt, taču ir ieraksti, ar kuriem saistībā minēt tādus jēdzienus kā «menedžments», «mārketings» vai «promocija», šķiet pat mazliet nepieklājīgi.
«Pārcēlājs», pirmkārt, ir dziļi konceptuāls darbs, kas caur stāstu par gandrīz izmirušās prūšu tautas pagāniskās kultūras sadursmi ar kristietību, atklāj pārlaicīgas atziņas par pasaules garīguma, senu un jaunu kultūru mantojuma, visu lietu savstarpējās saistības un mijiedarbības tēmām. Pārcēlājs jeb vaidila prūšu reliģijā bija svētnieks, kas pārcēla mirušo dvēseles pār pazemes ūdeņiem uz viņsauli, nododot tās dievu gādībā. Šeit izmantoti dažādi teksti – gan Pētera Brūvera mazliet sirreālie dzejoļi, gan Romas pāvesta Jāņa Pāvila II dzeja, gan baznīcas liturģiskie teksti, fragmenti no aistu, kristiešu, budistu, jūdu, musulmaņu, hindu lūgšanām, indiešu eposa «Bhagavad – Gīta» u.c.
Valdis Muktupāvels licis lietā savas plašās zināšanas etnomuzikoloģijā, iesaistot ierakstā visdažādāko pasaules tautu muzikālos paņēmienus un motīvus. Lietuviešu sutartines faktūra, tibetiešu rituālās taures, sibīriešu virstoņu dziedāšana, sardīniešu polifonija, indiešu rāgu burdons, spiričuels... Katram motīvam oratorijā ir savs skaidrojums un vieta, kā stāsta pats Muktupāvels: tibetiešu taures, mēlīšu pūšamais un šķīvji – tā ir cilvēka pirmatnējā reliģiozitāte, apziņa par augstāka spēka eksistenci; virstoņu dziedājums ir zemapziņas aktivizēšana; sardīniešu daudzbalsība šeit simbolizē Romas kristietības izplatīšanos; indiešu rāgas klātbūtne atklāj seno kultūru slāņus, bet spiričuels veltīts reliģiozitātei mūsdienu situācijā; metāla taures un katla bungas - varas un spēka pozīcija, bet stīgu grupa iemieso dvēseliskumu, emocionalitāti un atturību; Filipa Glāsa stila minimālisms kā reveranss mūsdienu postmodernisma laikmetam, kurā viss ir iespējams.
Ieraksta vokālo smagumu iznes Latvijas Radio koris, kuru Muktupāvels «spīdzina» ne pa jokam, vienlaikus pats apbrīnojami virtuozi tiekot galā ar sarežģīto un dziedāšanai nepateicīgo Brūvera dzejas un pārējo tekstu ievīšanu skaistās, ar mistiskuma noskaņu apdvestās melodijās. Oratorija sākas ar ekspresīvu tibetiešu tauru, obojas, trombonu „uzbrukumu”, kas pāriet līganā stīgu minimālismā. Otrais skaņdarbs «Irklis I» ievada senatnē ar Brūvera apcerējumu par irkli kā vienīgo no senlaikiem palikušo liecību, kas mūsdienu cilvēka iztēlē spēj atraisīt pagātnes ainas. Muzikāli šeit oratorija uzņem pilnus apgriezienus, izmantojot sieviešu un vīriešu kora un kora/solistu saspēles, burdonu un asu solo dziedājumu ar Balkānu mikrointervāliem, pentatonisku dubultbalsu antifonu. Trešais skaņdarbs «Senjōjō waīdilai» ir ritmiska un pacilājoša tautasdziesma senprūšu valodā par svētnieku (vaidilu) pulcēšanos svētvietā, muzikāli balstoties uz lietuviešu pūšaminstrumentu - skuduču un japāņu taiko bungu dialogu. «Rāmava» ir veltījums senprūšu svētvietai Rāmavai, šeit Muktupāvels piedalās ar fascinējošo virstoņu dziedājumu, un hindu tempļa rečitāčijā ar rāgas burdonu fonā un epizodiskiem tibetiešu tauru iespraudumiem tiek izdziedāts «Bhagavad – Gītas» teksta fragments; fantastiski skan nemitīgi augšup kāpjošās solistu balsis uz vīru kora piezemētā «Rām! Rāma rām, rāma rām, rāma rām» skandējuma. Piektā skaņdarba dzejas autors ir Karols Vojtila, ko pasaule pazīst kā pērn viņsaulē aizgājušo Romas pāvestu Jāni Pāvilu II. Šajā dzejā viņš atzīst, ka visi cilvēki ir nesaraujami saistīti, jo cēlušies no kopīgām saknēm: «Tēvzeme – kad to iedomāju – ikreiz pašizteicos un sakņojos, to man priekšāteic sirds, itin kā robeža slēpta, kas mani saista ar citiem. Mani saista ar citiem, apjožot visus pagātnē, senākā par jebkuru no mums: es cēlies no tās …»
Muzikāli skaņdarbs ir ārkārtīgi skaists un aizkustinošs ar klavieru, stīgu un kora harmonisku saspēli. Nākamais oratorijas skaņdarbs «Pontifex Maximus» ir veltīts Romas pāvesta iesvētīšanas ceremonijai. Tajā izmantots teksts no pāvesta ievēlēšanas ceremoniāla un romiešu mesas. Šeit dzirdams pompozs trombonu un timpānu skanējums, koris ar sardīniešu burdona daudzbalsību. «Tēvzemi iedomājot II» ir Vojtilas dzejas turpinājums, kas muzikāli satriec, mijoties garīgai ērģeļu tēmai, skaistam instrumentālam neoklasisicisma motīvam un kārtējam Muktupāvela domas lidojumam vokālajā daļā. Garākais un epohālākais oratorijas gabals ir «Mārava», kas iecerēts kā euharistiska lūgšana ar visu pasaules garīgo tradīciju klātbūtni.
Jāpiebilst, ka oratorija ārzemēs jau izpelnījusies lielāku ievērību nekā pie mums. Tā tika pilnībā atskaņota Lietuvas radio, un tad, kad Jānis Pāvils II aizgāja aizsaulē, Lietuvas radio ļaudis nolēma to atskaņot vēlreiz. Plašāka publiskā oratorijas prezentācija notika Varšavā. Klausītāju aizkustinājums bija tik liels, ka pēc oratorijas atskaņošanas visa zāle, apmēram 200 cilvēku, spontāni piecēlās kājās. Oratorija tika atskaņota Austrumprūšu saieta dalībniekiem Berlīnē, un arī tur klausītāji to pieņēma ar prieku. No diviem koncertu organizatoriem Poznaņā, Polijā un Kokkolā, Somijā pat ticis saņemts uzaicinājums organizēt «Pārcēlāja» atskaņošanu koncertā, ko Muktupāvels gan uzskata par diezgan neiespējamu projektu oratorijas sarežģītā instrumentārija dēļ.
Izdošanas gads: 2005
Žanrs: Oratorija, pasaules mūzika, klasiskā mūzika
Dėkoju už išsamią informaciją! Tai yra aukščiausios kokybės turinys, kokį aš kada nors skaičiau ....
AtbildētDzēstcd muzika parduotuve
kust osta muusika CD