Pirms grāmatas lasīšanas neliku uz to īpašas cerības - pat par spīti tam, ka "Meitene zirnekļa tīklā" nebija likusi vilties, gluži pretēji, pozitīvi pārsteigusi ne vien ar veiksmīgu iekāpšanu milzīgajās Lārsona atstātajās kurpēs, bet pat veikla tango nodejošanu ar tām, izturot noskaņu, stilu un būtībā nezaudējot oriģinālam (psiholoģiskajos aprakstos ar Līsbetas bērnības atmiņām un viņas ļaunās māsas Kamillas portretējumu pat sasniedzot jaunus dziļumus; savukārt vidējais spriedzes piesātinājuma koeficients jeb, vienkāršiem vārdiem - nespēja nolikt grāmatu malā - tomēr bija mazliet augstāks Lārsona triloģijā).
Tomēr, šķita, vai tiešām Lāgerkrancam būs izdevies vēlreiz? Vai tas vispār ir iespējams? Cik gan ilgi var turpināt sēriju ar vieniem un tiem pašiem grāmatas varoņiem, nesākot atkārtoties un apnikt?
Ja ļoti gribas piekasīties, tad zināma atkārtošanās scenārija idejiskajā struktūrā, protams, ir manāma, taču no apnikšanas - ne miņas. Līdzīgi kā Lārsona oriģinālformulā, arī Lāgerkrancs jau atkal radījis neparastus varoņtēlus gan stāsta upuru, gan agresoru lomās - šoreiz tie ir spoguļdvīņi ar muzikāliem talantiem un tādu "superspēju" kā hiperakūzija (paaugstināta jutība pret skaņām), ar vēzi mirstoša, tomēr neticami apņēmīga ļaundare ar Jozefa Mengeles cienīgu ķīmisko nāves vielu vācelīti un divmetrīgu milzi allaž pa rokai, psihopātiska cietumniece-mafiozo, kas vairāk par visu pasaulē mīl savu īpašo nazi - kerisu, skaista, maiga un jūtīga bengāļu imigrante un viņas brāļi, vardarbīgi islāma fanātiķi...
No malas varbūt izklausās pēc pārāk safantazētas pasakas, taču Lāgerkranca talants likt tekstam šķist reālistiskam un ticamam ir gandrīz tikpat liels kā Lārsonam. Tik reālistiskam un ticamam, ka tev rodas vēlēšanās pameklēt "Google" kāda romānā garāmejot pieminētā tēla identitāti, lai pārbaudītu, vai šis gadījumā nav pavisam īsta personāža prototips, ieraudzīt, ka šāda doma ienākusi prātā daudziem ("Google" jau no vārda un uzvārda automātiski piedāvā meklēšanas lodziņā tieši tos vārdu savienojumus, kurus tu vēlējies ierakstīt un kas varētu izrietēt tikai no romāna konteksta), turklāt beigās pat palikt neziņā, jo kāds psihologs, kurš veicis pētījumus par dvīņiem, ar šādu uzvārdu dažviet tiešām atrodams (kamēr viņa vārds paliek nenoskaidrots).
"Meitene, kas meklēja savu ēnu" ir aizraujošs, meistarīgi savērpts, interesantus tematus skarošs un, pats galvenais - līdzi jušanu raisošs gabals, kas nepārprotami iezīmē arī ceļu nākamajam "Millennium" sērijas turpinājumam. Vairs nešaubos, ka iegādāšos arī to, jo Lāgerkrancs ar diviem trāpījumiem (un abiem - gan prātā, gan sirdī) mani pārliecinājis par savu spēju turpināt Lārsona sēriju tik labi un oriģinālam tuvi, cik vien tas šķiet iespējams.
Izdots: 2017, Zvaigzne ABC
Žanrs: Spriedzes romāns
VĒRTĒJUMS:
recenzija, lāgerkrancs, Līsbeta Salandere, atsauksme, grāmatas apskats
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru