"Raiņa sapņi" lika saprast, ka laiks, kad mēdzu apjūsmot visu postmoderno gandrīz bez izņēmuma, man ir pagājis. Nē, nevar jau teikt, ka izrāde būtu "pilnīgs sviests". Pa vidu dominējošajam Raiņa murgu un patmīlības monologu atainojumam tajā ielavās arī dažas gluži "apskaidrotas" dzejnieka atziņas, izrādē ir gan horeogrāfiska izdoma, gan itin laba mūzika, dinamiski mainīgas dekorācijas. Tomēr, ja "Raiņa sapņi" būtu jāraksturo vienā vārdā, prātā nāk tikai izrādes gaitā pašizdomātais jēdziens (lai piedod man Endzelīns, bet gan jau Rainis, kuram, kā zināms, pašam labpatika darināt jaunvārdus, neapvainotos) - "šizogruzons". Proti, izrāde ir ne tikai dīvaina un psihedēliska, bet arī depresīva, smagnēja un kopumā emocionāli nomācoša. Skatītājam ir vērts nest šādu upuri tikai tad, ja tas rezultējas spēcīgā līdzpārdzīvojumā ar kādu jēgpilnu iznākumu, ja tiek gūts arī kas jauns, paliekošs, iedvesmojošs. Taču "Raiņa sapņiem", lai gan izrāde it kā pretendē skatītāju "izvest cauri naktij, līdz tas spētu atpazīt dienu", vismaz manā gadījumā tas neizdevās.
Pilnībā pieļauju iespēju, ka izrāde patiesībā ir tik ģeniāla un daudzslāņaina, ka gluži vienkārši nespēju to pilnībā "atkodēt". Taču tas, kas man atklājās no Raiņa pretrunu plosītās iekšējās pasaules kolīzijām - dzejnieka garīgie meklējumi un metafiziskās pārdomas, politiskie uzskati, misijas apziņa, kas mēdz pārtapt mesijas apziņā, godkāre un ego nerimstošās ambīcijas, kas mijas ar mazvērtības kompleksiem kā vienas monētas divas puses, mīlestības pielūgsme un vienlaikus tieksme pēc vientulības - nez kāpēc nespēja īsti aizkustināt ne sirdi, ne prātu.
Skatītājam kā tādam psihoterapeitam tiek piedāvāta "ekskluzīvā iespēja" divu stundu garumā urķēties pa ģēnija dvēseles ēnainākajiem kaktiem (pareizāk sakot, izrādes autoru interpretācijā par tiem), taču kāds ir "sausais atlikums" no tā visa? Vai izrāde pavēsta ko būtiski jaunu par Raini? Var jau būt, ka daudzi nav aizdomājušies par viņa pretrunīgo personību, kurā apvienojās radošais talants un intelekta vēriens ar tos nereti pavadošo sirdsmiera trūkumu un dažādām egocentrētām delūzijām, kas ir mūžīgais "mākslu ģēnija" lāsts (zinātnes pasaulē, kuras ģēniji vairāk nodarbina kreiso smadzeņu puslodi, šķiet, ir citādi). Taču mākslinieka cīniņš ar iekšējiem dēmoniem, maldīšanās neirožu labirintos jau ir gana nodrāzts dažādu gan izrāžu, gan filmu temats. Vienīgi, iespējams, par latviešu dižgariem šādu interpretāciju pagaidām bijis ne tik daudz, līdz ar to arī publikas ažiotāža.
Pirmizrāde: 2015
Žanrs: Drāma
Foto: Kristaps Kalns
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru