"Putekļi smilšu pulkstenī" ir A. Jundzes ambīcija savīt vienā darbā dažādus laikmetus un likteņus, mēģinot atrast tam visam kādu kopīgu pavedienu, iezīmēt visu lietu savstarpējo saistību (atgādina "Mākoņu atlanta" koncepciju). Zīmīgi gan, ka pats Jundze uz grāmatas aizmugurējā vāka raksta: "Cilvēks iekārtots tā, lai pat gribēdams nespētu saskatīt lietas to lielajās kopsakarībās". Jāsaka, ka tas precīzi raksturo šo grāmatu. Tikai grūti saprast - vai tā rakstnieka, vai lasītāja vaina.
Romāna galvenais trūkums ir tā sadrumstalotība. "Putekļi smilšu pulkstenī" atstāj drīzāk stāstu krājuma (un, jāatzīst, stāstu krājumi nav mans mīļākais literatūras formāts), nevis vienota, pilnasinīga romāna iespaidu. Grāmatas struktūra ir diezgan haotiska un fragmentēta, daudzos un strauji vienam otru nomainošos dzīvesstāstus un to varoņus ir grūti pat iegaumēt, kur nu vēl iemīlēt. Tiklīdz lasītājs sāk spēcīgāk identificēties ar kādu no romāna tēliem, sižeta pavediens atkal tiek pārrauts un pārmests uz kādu citu no paralēli aprakstītajām dzīvēm. Ļoti neskaidri "nolasās" arī ideja, ka šo cilvēku dzīvesstāstus savos sapņos pieredz viens varonis - tas pats, kurš romāna sākumā atminas savas iepriekšējās dzīves. Vārdsakot, romāna kompozīcija pamatīgi "klibo" - tā ir juceklīga un samežģīta, un man nebūt nav pārliecības, ka šī "sarēbusošana" bijis apzināts A. Jundzes nolūks ar kādu grūti nojaušamu mērķi. Tikpat labi tā varētu būt neizdošanās.
Arī lasītāja tik nepacietīgi gaidītā dažādo dzīvesstāstu savstarpējā sasaiste visbiežāk liek vilties, jo izrādās virspusēja un frivola, pārsvarā vien izrietot no vispārzināmās patiesības: "cik gan tā pasaule ir maza"... Tas nonivelē grāmatas pārlaicīguma vadmotīvu. No šāda viedokļa neparastākā un veiksmīgākā bija viduslaiku "reģa" un 21. gadsimta mazās meitenītes sasaistīšana, lai gan arī tā nešķiet atklājam kādu dziļāku simbolismu vai "lielo kopsakarību".
"Lielo kopsakarību" atklāšanai izpaliekot, tā vietā A. Jundzes romānam, neatlaidīgi aprakstot indivīdu kā laikmeta upuri, izdodas uzdvest padrūmu noskaņu, ka mēs visi nudien esam tikai "putekļi smilšu pulkstenī". Likt apzināties mūsu esības trauslumu šeit izdevies - eksistenciālisma filozofijas cienītāji un antidepresantu tirgotāji var sajūsmā aplaudēt. Par laimi, romānā tomēr ir arī dažas epizodes, kas mēģina uzpūst mūžības elpu un dod mājienus, ka aiz šīs, šķietami bezjēdzīgās materiālās eksistences tomēr ir kas vairāk. Žēl, ka šo virzienu A. Jundze nav vēlējies attīstīt plašāk. Varbūt nākamreiz.
Izdots: 2014. Zvaigzne ABC
Žanrs: Sadzīves romāns
VĒRTĒJUMS:
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru